Divi galvenie Direktīvas 98/59/EK pieņemšanas mērķi bija tuvināt dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz šādu atlaišanu praktisko kārtību un procedūrām un nodrošināt lielāku aizsardzību darba ņēmējiem kolektīvās atlaišanas gadījumā.
Saskaņā ar direktīvu darba devējam, kas plāno veikt kolektīvo atlaišanu, ir jāapspriežas ar darbinieku pārstāvjiem, lai panāktu vienošanos. Šajās apspriedēs jāapspriež vismaz veidi un līdzekļi, kā izvairīties no atlaišanas vai samazināt atlaisto darbinieku skaitu un mazināt sekas, jo īpaši izmantojot papildu sociālos pasākumus, kuru mērķis ir atlaisto darbinieku pārkvalificēšana vai pārkvalificēšana.
Direktīva neattiecas uz kolektīvo atlaišanu, ko veic saskaņā ar darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku vai konkrētiem uzdevumiem; uz darba ņēmējiem, kas nodarbināti valsts pārvaldes iestādēs vai publisko tiesību subjektos; un uz jūras kuģu apkalpēm.
Direktīvā paredzēts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka darba ņēmēju pārstāvji var lūgt ekspertu palīdzību saskaņā ar valsts līmenī spēkā esošajiem pasākumiem. Darba devējam jāsniedz darba ņēmēju pārstāvjiem visa attiecīgā informācija un jebkurā gadījumā rakstiski jāsniedz šāda informācija: sava lēmuma iemesli; laikposms, kurā tiks veikta atlaišana; parasti nodarbināto darba ņēmēju skaits un kategorija; atlaižamo darba ņēmēju skaits; kritēriji, kas izmantoti atlaižamo darba ņēmēju atlasei; kompensācijas aprēķināšanai izmantotā metode. Kolektīvās atlaišanas procedūra sastāv no trim posmiem:
Darba devējs rakstiski informē kompetento valsts iestādi par plānoto kolektīvo atlaišanu. Šajā paziņojumā jānorāda visa būtiskā informācija par plānoto atlaišanu un notikušajām konsultācijām, izņemot kompensācijas aprēķināšanai izmantoto metodi. Tomēr, ja darbības pārtraukšana ir tiesas sprieduma rezultāts, paziņojums ir nepieciešams tikai pēc iestādes skaidra pieprasījuma.
Darba devējs nosūta paziņojuma kopiju darba ņēmēju pārstāvjiem, kuri var nosūtīt komentārus kompetentajai valsts iestādei.
Kolektīvā atlaišana stājas spēkā ne ātrāk kā 30 dienas pēc paziņojuma; kompetentā valsts iestāde izmanto šo periodu, lai meklētu risinājumus.
Dalībvalstis var piemērot vai ieviest noteikumus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.